Eksistenciālisms ir filozofisks un literārs virziens, kas orientēts uz cilvēka eksistences analīzi. Tas uzsver brīvības un individuālās atbildības principus, kas analizējami kā fenomeni, kuri ir neatkarīgi no abstraktām kategorijām - racionālām, morālām vai reliģiskām.

Saskaņā ar Filozofijas vārdnīca Nikolā Abbagnano eksistenciālisms apvieno dažādas tendences, kuras, lai gan tām ir kopīgs mērķis, atšķiras savos pieņēmumos un secinājumos. Tāpēc varam runāt par diviem eksistenciālisma pamatveidiem: reliģisko jeb kristīgo eksistenciālismu un ateistisko jeb agnostisko eksistenciālismu, pie kura mēs atgriezīsimies vēlāk.

Eksistenciālisms kā vēsturiska domas strāva aizsākās 19. gadsimtā, bet savu kulmināciju sasniedza tikai 20. gadsimta otrajā pusē.

Eksistenciālisma pazīmes

Neraugoties uz eksistenciālisma neviendabīgo raksturu, tendencēm, kas ir izpaudušās, ir dažas kopīgas iezīmes. Iepazīsim svarīgākās no tām.

Esamība ir pirms būtības

Eksistenciālismam cilvēka eksistence ir pirms būtības. Šajā ziņā tas iet alternatīvu ceļu Rietumu filozofijai, kas līdz tam dzīves jēgu skaidroja, postulējot transcendentālas jeb metafiziskas kategorijas (piemēram, Idejas jēdzienu, dievus, saprātu, progresu vai morāli), kuras visas ir ārējas un ir pirms subjekta un viņa konkrētās eksistences.

Dzīve gūst virsroku pār abstrakto saprātu

Eksistenciālisms ir pretstatā racionālismam un empīrismam, kuru centrā ir saprāta un zināšanu kā transcendentāla principa vērtējums, neatkarīgi no tā, vai tas tiek izvirzīts par eksistences sākumpunktu vai tās vitālo orientāciju.

Eksistenciālisms pretojas saprāta kā filozofiskās refleksijas pamata hegemonijai. No eksistenciālistu viedokļa cilvēka pieredzi nevar pakļaut viena tās aspekta absolūcijai, jo racionālā doma kā absolūts princips noliedz subjektivitāti, kaislības un instinktus, kas ir tikpat cilvēcīgi kā apziņa. Tas dod taipretstatā pozitīvismam ir arī antiakadēmisks raksturs.

Filozofisks skatījums uz šo tematu

Eksistenciālisms piedāvā pievērst filozofisko skatienu pašam subjektam, nevis pārindividuālām kategorijām. Tādējādi eksistenciālisms atgriežas pie subjekta un viņa eksistences veida visumā kā individuālas un individualizētas pieredzes apsvēršanas. Tādēļ tas būs ieinteresēts reflektēt par eksistences motīvu un tā asimilēšanas veidu.

Tādējādi viņš cilvēka eksistenci izprot kā situētu fenomenu, tādēļ viņa mērķis ir pētīt pašu eksistences stāvokli, ņemot vērā tās iespējas. Tas ietver, pēc Abbagnano domām, "visbiežāk sastopamo un būtiskāko situāciju, kurās cilvēks nonāk, analīzi".

Ārējās noteikšanas brīvība

Ja esamība ir pirms būtības, tad cilvēks ir brīvs un neatkarīgs no jebkuras abstraktas kategorijas. Tāpēc brīvība ir jāīsteno, pamatojoties uz individuālo atbildību, kas radītu stabilu ētiku, kaut arī neatkarīgu no iepriekšējās iedomas.

Tādējādi eksistenciālismā brīvība nozīmē pilnīgu apziņu, ka personīgie lēmumi un rīcība ietekmē sociālo vidi, kas padara mūs līdzatbildīgus par labo un ļauno. No tā izriet Žana Pola Sartra formulējums, saskaņā ar kuru brīvība ir pilnīga atbildība absolūtā vientulībā Cilvēks ir notiesāts būt brīvs", t.i.: "Cilvēks ir notiesāts būt brīvs".

Šis eksistenciālistu apgalvojums balstās uz vēsturisko karu kritisku lasījumu, kuru noziegumi tika attaisnoti, pamatojoties uz abstraktām, pārcilvēciskām vai pārindividuālām kategorijām, piemēram, nācijas, civilizācijas, reliģijas, evolūcijas utt. jēdzieniem.

Eksistenciālās ciešanas

Ja bailes var definēt kā bailes no konkrētām briesmām, tad mokas ir bailes no sevis paša, trauksme par savas rīcības un lēmumu sekām, bailes no eksistences bez mierinājuma, bailes nodarīt neatgriezenisku kaitējumu, jo nav nekādu attaisnojumu, attaisnojumu vai solījumu. Eksistenciālās mokas savā ziņā ir vētrai vistuvākā lieta.

Eksistenciālisma veidi

Mēs jau minējām, ka, pēc Abbagnano domām, dažādiem eksistenciālismiem ir kopīgs mērķis analizēt cilvēka eksistenci, taču tie atšķiras savos pieņēmumos un secinājumos. Aplūkosim to sīkāk.

Reliģiskais vai kristīgais eksistenciālisms

Kristīgā eksistenciālisma priekšgājējs ir dānis Sērens Kjerkegors. Tā pamatā ir subjekta eksistences analīze teoloģiskā perspektīvā. Kristīgajam eksistenciālismam visums ir paradoksāls. Tas saprot, ka subjektam ir jāveido attiecības ar Dievu neatkarīgi no morāles priekšrakstiem, pilnībā izmantojot savu individuālo brīvību. Šādā nozīmē cilvēksjāsaskaras ar lēmumu pieņemšanu, kas ir process, no kura izriet eksistenciālas ciešanas.

Starp tās nozīmīgākajiem pārstāvjiem bez Kjerkegora ir arī Migels de Unamuno, Gabriels Marsels, Emanuels Mounier, Karls Jaspers, Karls Barts, Pjērs Butāns, Ļevs Šestovs, Nikolajs Berdjajevs.

Ateistiskais eksistenciālisms

Ateistiskais eksistenciālisms noraida jebkāda veida metafizisku eksistences pamatojumu un tādējādi ir pretrunā ar kristīgā eksistenciālisma teoloģisko perspektīvu un Heidegera fenomenoloģiju.

Bez metafizikas vai progresa gan brīvības īstenošana Sartra izpratnē, gan eksistence rada nemieru, neraugoties uz tās ētiskajiem centieniem un cilvēcisko un sociālo attiecību novērtēšanu. Šādā veidā ateistiskais eksistenciālisms paver durvis diskusijai par nebūtību, par pamestības vai bezpalīdzības sajūtu un nemieru. Tas viss kontekstā areksistenciālās ciešanas, kas jau formulētas kristīgajā eksistenciālismā, lai gan ar citiem pamatojumiem.

No ateistiskā eksistenciālisma pārstāvjiem visievērojamākās personības ir Simona de Bovuāra, Žans Pols Sartrs un Alberts Kamuss.

Jūs varētu arī interesēt: Simona de Bovuāra: kas viņa bija un kāds bija viņas ieguldījums feminismā.

Eksistenciālisma vēsturiskais konteksts

Eksistenciālisma rašanās un attīstība ir cieši saistīta ar Rietumu vēstures procesu. Tāpēc, lai to izprastu, ir vērts izprast kontekstu. aplūkosim.

Eksistenciālisma konteksts

18. gadsimtā notika trīs būtiskas parādības: Franču revolūcija, industriālā revolūcija un Apgaismības - filozofiskās un kultūras kustības - attīstība, kas aizstāvēja saprātu kā universālu principu un dzīves horizonta pamatu.

Apgaismība uzskatīja zināšanas un izglītību par mehānismiem, kas atbrīvo cilvēci no fanātisma un kultūras atpalicības, un tas nozīmēja zināmu ētisku atbruņošanos, kas balstījās uz saprāta universālismu.

Tomēr jau kopš 19. gadsimta Rietumu pasaulē bija skaidrs, ka šie karogi (saprāts, industrializācijas ekonomiskais progress, republikāniskā politika u. c.) nespēj novērst Rietumu morālo dekadenci. Tāpēc 19. gadsimtā radās daudzas pret moderno saprātu kritiskas kustības - gan mākslinieciskas, gan filozofiskas un literāras.

Skatīt arī Dostojevska "Noziegums un sods".

20. gadsimts un eksistenciālisma formulējums

Iepriekšējo gadsimtu ekonomisko, politisko un domāšanas sistēmu pārkārtošana, kas vēstīja par racionālu, morālu un ētisku pasauli, nedeva gaidītos rezultātus. Tā vietā sekoja pasaules kari, kas nepārprotami liecināja par Rietumu morālo dekadenci un visiem tās garīgajiem un filozofiskajiem pamatojumiem.

20. gadsimta eksistenciālisti, kuri pārdzīvoja Otro pasaules karu, saskārās ar pierādījumiem par morāles un ētikas sistēmu, kas balstītas uz abstraktām vērtībām, pagrimumu.

Reprezentatīvākie autori un darbi

Eksistenciālisms aizsākās ļoti agri, 19. gadsimtā, taču pamazām tas modificēja savas tendences. Tādējādi ir dažādu paaudžu autori, kuri, daļēji sava vēsturiskā laika ietekmē, sāk no atšķirīga skatpunkta. Šajā sadaļā aplūkosim trīs reprezentatīvākos no tiem.

Sērens Kirkegors

Sērens Kjerkegors, dāņu filozofs un teologs, dzimis 1813. gadā un miris 1855. gadā, ir autors, kas pavēra ceļu eksistenciālistiskajai domāšanai. Viņš bija pirmais, kurš postulēja nepieciešamību filozofijā pievērsties indivīdam.

Pēc Kjerkegora domām, indivīdam ir jāatrod patiesība sevī, ārpus sociālā diskursa determinācijām. Tas būs nepieciešamais ceļš, lai atrastu savu aicinājumu.

Tādējādi Kjerkegors virzās uz subjektivitāti un relatīvismu, lai gan to dara no kristīgās perspektīvas. Starp viņa izcilākajiem darbiem ir šādi. Bēdu jēdziens y Bailes un drebēšana .

Frīdrihs Nīče

Frīdrihs Nīče bija vācu filozofs, dzimis 1844. gadā un miris 1900. gadā. Atšķirībā no Kjerkegora viņš noraidīja jebkādus kristīgos un reliģiskos uzskatus kopumā.

Nīče pasludina Dieva nāvi, analizējot Rietumu civilizācijas vēsturisko attīstību un tās morālo dekadenci. Bez dieva vai dieviem subjektam pašam jāatrod dzīves jēga, kā arī tās ētiskais pamatojums.

Nīčes nihilisms relativizē vienotas absolūtas vērtības transcendenci, ņemot vērā tās nespēju sniegt vienotu atbildi civilizācijai. Tas nodrošina auglīgu augsni pētniecībai un meklējumiem, bet vienlaikus rada arī eksistenciālas ciešanas.

Starp viņa slavenākajiem darbiem ir šādi: Tā runā Zaratustra y Traģēdijas dzimšana .

Simone de Bovuāra

Simona de Bovuāra (Simone de Beauvoir, 1908-1986) bija filozofe, rakstniece un skolotāja, kas bija viena no vadošajām 20. gadsimta feminisma piekritējām. Otrais dzimums y Salauztā sieviete .

Žans Pols Sartrs

Francijā 1905. gadā dzimušais un 1980. gadā mirušais Žans Pols Sartrs ir simboliskākais 20. gadsimta eksistenciālisma pārstāvis. Viņš bija filozofs, rakstnieks, literatūras kritiķis un politiskais aktīvists.

Sartrs savu filozofisko pieeju definēja kā humānistisko eksistenciālismu. 1964. gadā viņš bija precējies ar Simonu de Bovuāru un 1964. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Visplašāk pazīstams ar to, ka sarakstīja triloģiju Brīvības ceļi un romāns Slikta dūša .

Alberts Kamū

Alberts Kamuss (Alberta Camus, 1913-1960) bija filozofs, esejists, prozaiķis un dramaturgs, kura nozīmīgākie darbi ir šādi: Ārzemnieks , Sērga , Pirmais cilvēks , Vēstules vācu draugam .

Jūs varētu arī interesēt: Albert Camus The Foreigner (Albert Camus)

Migels de Unamuno

Migels de Unamuno (1864-1936) bija spāņu izcelsmes filozofs, prozaiķis, dzejnieks un dramaturgs, pazīstams kā viena no nozīmīgākajām 98. gada paaudzes personībām. Miers karā , Migla , Mīlestība un pedagoģija y Tante Tula .

Citi autori

Kritiķi daudzus autorus uzskata par eksistenciālistiem gan filozofiskā, gan literārā līmenī. Daudzus no viņiem var uzskatīt par šī domāšanas virziena priekštečiem atbilstoši viņu paaudzei, bet citi ir izauguši no Sartra idejām.

Eksistenciālismā nozīmīgi ir arī rakstnieki Dostojevskis un Kafka, Gabriels Marsels, spānis Ortega i Gasets, Leons Čestovs un pati Sartra sieva Simona de Bovuāra.

Jūs varētu arī interesēt:

• 7 būtiski Žana Pola Sartra darbi.
• Eksistenciālisms ir Žana Pola Sartra humānisms.